par dzīvi, ticību, jēgas meklējumiem…
Autors vēlējās palikt anonīms.
Kad mācījos koledžā, piedzīvoju izjūtas, kuras es sauktu par mīlas paģirām. Pēc nakts, ko pavadīju kopā ar meiteni, es vienmēr sevī izjutu tukšumu. Tas ir kaut kas tāds, ko mēs neredzam televīzijā vai filmās, bet tā notiek bieži. Manī bija tukšums, pat vilšanās.
Tas man šķita dīvaini, jo sekss bija mans dievs. Es domāju par to no rīta, pusdienā un vakarā. Tāpēc gluži loģiski, ka dzimumaktam vajadzēja sniegt man augstāko svētlaimi. Tomēr tas tā nebija.
"Kādēļ? Kādēļ sekss, kas man ir tik svarīgs, rada manī tukšuma sajūtu?"
Atceros, ka šis tukšums mani mulsināja un es nodomāju: "Man vienkārši vajag vairāk (seksa) un viss." (Mēs bieži tā domājam, bet tā nenotiek. Piemēram, tu nopērc foršas krosenes, par kurām visu laiku esi sapņojis, bet pēc pāris nedēļām, tās jau ir "parastas". Tā vietā, lai secinātu, ka krosenes nevar sniegt gaidīto piepildījumu, mēs domājam, ka vajadzētu nopirkt kaut ko modernāku.")
Bet tukšums turpinās. Tā galu galā es nonācu pie secinājuma, ka daudz kas no tā, ko piedēvē seksam, ir tikai mīts. Tas ir pārmērīgi uzpūsts. Tas nebūt nav tas, ko rāda filmās, citādi šīs tukšuma sajūtas nebūtu.
Esmu atklājis, ka meitenes uztver seksu pilnīgi savādāk nekā puiši. Bieži vien viņas saka: "Bet es viņu mīlu", kaut gan patiesībā nemaz nevēlas seksu. Kāpēc tad tas notiek? Saka, ka meitenes lieto seksu, lai iegūtu mīlestību, bet puiši lieto mīlestību, lai iegūtu seksu.
Tā tas arī notiek: meitene iztēlojas, ka kādu dienu puisis viņu apprecēs; savukārt, puisis iztēlojas visu, ko viņš vēlas ar meiteni darīt, pirms aiziet atpakaļ pie saviem draugiem un pastāstīt viņiem par to. Kamēr viņas iekšējā balss saka, ka tā ir pareizā rīcība, puiša iekšējā balss saka pilnīgi pretējo, tomēr viņš turpina. Kādēļ? Bez šaubām, lai gūtu baudu, bet, domāju, arī dēļ cita iemesla: tas ļauj viņam justies kā vīrietim. Taču tā ir liela aplamība, jo kas gan ir vīrišķīgs sievietes krāpšanā?
Lielākā daļa meiteņu, ar kurām man ir bijušas intīmas attiecības, tagad ir precējušās ar citu vīrieti. Kad es iedomājos sevi šo vīriešu vietā, es vēlos, kaut nebūtu to darījis. Tātad pats par sevi saprotams, ka tad, kad es apprecēšos, man nepavisam negribēsies domāt par vīriešiem, kas šādi ir izturējušies pret manu sievu. Kā domā tu?
Tu vari iet soli tālāk. Šī meitene ir kādam meita. Kā būtu, ja viņa būtu mana meita? Ja viņa būtu mana māsa? Vai es gribētu, lai tāds puisis kā es, viņu izmanto? Tagad es skatos uz meitenēm savādāk. Viņa būs kāda cita sieva, viņa ir kādam meita, māsa utt.
Koledžā man bija mīļotā meitene, manu sapņu meitene. Ar viņu nekad nebija garlaicīgi. Mēs bijām pilnīgi "sadziedājušies". Pēc neilgas pazīšanās mēs uzsākām intīmas attiecības pēc manas iniciatīvas.
Drīz vien sekss kļuva par galveno mūsu attiecību sastāvdaļu. Man zuda vēlēšanās iepazīt viņu jebkādā citā veidā. Tā vietā, lai kļūtu tuvāki, mēs sākām attālināties viens no otra. Tāpēc es varu teikt, ka sekss izjauca manas labākās attiecības. Saskarsme notiek daudzos līmeņos emocionāli, ar prātu, fiziski, garīgi. Kad es ar savu meiteni sāku kontaktēties pārsvarā fiziski, tas izraisīja īssavienojumu pārējos mūsu attiecību aspektos. Rezultātā mūsu attiecības sāka pārkarst. Ja toreiz mēs (es) nebūtu steigušies, iespējams, ka mēs vēl šodien būtu kopā.
Esmu ievērojis, ka līdzīgi ir noticis daudzu citu pāru dzīvē. Manuprāt, tam ir viens iemesls, ko paskaidrošu turpmāk.
Ikreiz, kad man bija sekss, tam bija divējādas sekas. Atskatoties uz to laiku, es ievēroju, ka tās bija neiztrūkstošas visos gadījumos, kaut arī toreiz es to nesapratu; proti, 1) šī meitene zaudēju cieņu manās acīs (kaut arī es to nevēlējos); un 2) viņa vairs nespēja man uzticēties (kaut arī to nevēlējās).
Es nezinu, kāpēc tā notika, bet tas bija fakts. Varbūt tas vienkārši ir loģiskais iznākums. Taču viens ir skaidrs: es neesmu vienīgais. Pazīstu daudzus cilvēkus, kuriem ir problēmas laulībā, tāpēc, ka viņi ir bijuši intīmās attiecībās pirms kāzām. Viņi apprecas bez savstarpējas cieņas un uzticības, kas ir divi absolūti nepieciešami priekšnosacījumi veselīgai laulībai.
Kādēļ? Tādēļ, ka es došos laulībā, izjūtot lielāku cieņu pret savu sievu un viņa izjūtot lielāku uzticību pret mani. Esmu ievērojis, ka tad, ja meitene neuzticas puisim, viņa nevēlas viņam pilnībā atdoties. Dziļi iekšienē viņa neizjūt īstu prieku esot kopā ar viņu.
Tā kā meitenes lieto seksu, lai iegūtu mīlestību, un puiši lieto mīlestību, lai iegūtu seksu, pārim ir pirmslaulību seksuālās attiecības. Meitene to dara, lai paturētu attiecības. Puisis to dara, jo vēlas to vairāk, nekā pašas attiecības.
Pēc kāzām sieviete ir panākusi to, ko vēlas vīrieša solījumu. Sekss, lai iegūtu viņu, vairs nav vajadzīgs. Iespējams, ka viņā ir aizvainojums, tādēļ, ka viņš bija gribējis intīmas attiecības pirms kāzām, un līdz ar to viņa ir zaudējusi interesi par seksu. Puisis, kurš pirmslaulību intīmās pieredzes dēļ, ir zaudējis interesi par savu sievu, joprojām vēlas intīmas attiecības, tomēr ne tādēļ, lai piedzīvotu pilnīgu saplūšanu ar savu sievu. Tas ir tikai sekss un viņa to saprot. Rezultātā tā ir laulība, ko raksturo nožēlojams sekss. Tā nav mana fantāzija. Tagad, kad esmu beidzis koledžu un daudzi mani studiju biedri precas, es to redzu nemitīgi. Pretlīdzeklis: pagaidot ar intīmām attiecībām līdz kāzām, vīrietis izjutīs lielāku cieņu pret savu sievu un sieviete – pret savu vīru. Rezultātā viņi gūs daudz lielāku piepildījumu no seksuālās tuvības laulībā.
Seksā ir kaut kas noslēpumains, kas rada ciešu saikni starp cilvēkiem, pat tad, ja to saucam par gadījuma sakaru. Jo vairāk es sevi piesaistu citai meitenei, jo mazāk es spēšu sevi piesaistīt savai nākamajai sievai. Tas ir līdzīgi kā ar līmlentes gabaliņu – jo vairāk to lieto uz dažādām virsmām, jo vājāk tas līp. Pēc laiciņa tas vairs nelīp vispār.
Saistoties ar citām meitenēm pirms kāzām, vēlāk es vairs nespēšu saistīties ar savu sievu. Es nespēšu viņu vērtēt tik augstu, cik tas pienāktos un galu galā es nespēšu mīlēt viņu tik stipri, cik pienāktos. Ikviena diena, kurā es palieku uzticīgs savai nākamajai sievai, padara manas attiecības ar viņu pilnvērtīgākas.
Paradoksāli, ka mūsu sabiedrība nosoda laulības pārkāpšanu, bet pieļauj seksuālas attiecības pirms laulībām, pat ar vairākiem partneriem. Taču, ja mēs atmetam laika faktoru, sekss pirms laulībām ir laulības pārkāpšana. Mums nav grūti iedomāties, cik ļoti laulības pārkāpšana grauj laulāto attiecības, taču seksuālajām attiecībām pirms laulības, iespējams, ir ne mazāk postošas sekas. Tās izjauc potenciālo saikni starp vīrieti un sievieti.
Esmu nonācis pie secinājuma, ka sekss ir attiecību papildinājums, nevis piepildījums. Tas ir kā saldais ēdiens tad, ja visi pārējie attiecību aspekti ir kārtībā. Esmu nonācis līdz atziņai, ka tikai tad, ja visi pārējie attiecību aspekti darbosies nevainojami, arī seksuālās attiecības būs tādas. Tādēļ es zinu, ka man nav jāpārguļ ar savu sievu, lai uzzinātu, vai esam seksuāli saderīgi. Ja mēs būsim saderīgi visos citos aspektos, tad arī seksā mums problēmu nebūs.
Šeit nepieciešama neliela piebilde. Esmu "atklājis" vēl kaut ko: ja sekss ir noteicošais attiecību faktors, tad visdrīzāk tas nebūs apmierinošs. Padomā loģiski – ja tu noliec savas seksuālās attiecības zem mikroskopa, tās vienmēr analizē un vērtē savu kopdzīvi, balstoties uz tām, tad tās ir lemtas neveiksmei. Tas ir līdzīgi, kā atrasties cietumā. Tevi ir sagūstījis tas, kam vajadzēja tevi atbrīvot.
Kad tu pievērs uzmanību citiem attiecību aspektiem un sekss vairs nav centrā, tu esi brīvs un spējīgs piedzīvot daudz vairāk prieka savā seksuālajā dzīvē, jo nejūties spiests vienmēr paveikt kaut ko īpašu (tas nemaz nav iespējams). Tomēr, būdams students, es nemaz nebiju spējīgs nedomāt par seksu, izņemot situāciju, kad tā vienkārši nav. Tādēļ, manuprāt, vislabākais ir pagaidīt līdz kāzām.
Es zinu, tu domā: "Nu, nu…" Tomēr tā ir patiesība. Būtībā tieši sekss man palīdzēja atklāt, kas ir augstāks par seksu. Šis kaut kas nav vienkārši kaut kas, bet Kāds. Tas ir Dievs.
Paga, paga… uzklausi mani, es zinu, tas izklausās neticami, bet tur ir sava loģika. Dievs mūs ir radījis tādus, ka mēs nevaram būt pilnīgi apmierināti ne ar ko citu, kā vienīgi ar Viņu. Viņš to ir ielicis cilvēku būtībā un katrā no mums individuāli. Kāds ir teicis: "Katrā cilvēkā ir vakuums Dieva formā, kuru var aizpildīt tikai Dievs."
Tādēļ cilvēki maina darbus, partnerus, modi un vēl citas lietas jo savos meklējumos pēc maksimāla piepildījuma, viļas lietās un cilvēkos, kuri nav spējuši šo piepildījumu sniegt. Tā mēs atmetam tos un pārejam pie kaut kā (vai kāda) cita, cerot, ka tur atradīsim meklēto. Taču mēs to nekad neatradīsim, ja vien nenāksim pie Dieva un nelūgsim Viņam mums to dot, jo Viņš vienīgais to spēj.
Dievs mūs mīl tik ļoti, ka nekad neļautu mums atrast piepildījumu kaut kur citur. Viņš vēlas, lai mēs iegūtu vislabāko, proti, Viņu pašu. Nekas un neviens nav svarīgāks par Dievu. Es zinu, ka tā ir patiesība, jo pats esmu to piedzīvojis. Tukšums, kas valdīja manā dzīvē, kuru es centos aizpildīt ar lietām, ar seksuāliem piedzīvojumiem, pēc visām pūlēm atrast piepildījumu, tas pagaisa, kad beidzot ieaicināju Dievu savā dzīvē. Vēl precīzāk, kad ielūdzu savā dzīvē Jēzu Kristu. Jēzus Kristus ir teicis: "Tam, kurš pie manis nāks, nekad nesalks un tam, kurš man tic, nekad neslāps" (Jāņa evaņģēlijs 6:35). Šie vārdi piepildījās manā dzīvē. Kad es atsaucos Dievam, vakuums Dieva formā beidzot bija aizpildīts. Es vairs nejutos iztukšots. Iepazīstot Dievu, esmu saņēmis daudz pilnīgāku apmierinājumu, nekā tas, ko man sniedza sekss.
Kopš mana pēdējā seksuālā piedzīvojuma ir pagājuši vairāki gadi. Es būtu priecīgs, ja varētu teikt, ka esmu bijis seksuāli pilnīgi šķīsts. Diemžēl tas tā nav. Man ir, ko nožēlot (un, kā jau teicu iepriekš, šī nožēla saglabājas daudz ilgāk nekā mirkļa apmierinājums). Es nožēloju to, kā izturējos pret meitenēm. Esmu noraizējies par manas potenciālās laulības stabilitāti. Bet Dievs man ir palīdzējis tikt pāri nožēlai par savu rīcību pagātnē un bažām par nākotni. Viņš ir uzsācis pārmaiņu procesu manī un jau šobrīd daudz kas manī ir mainījies.
Dievs man ir devis spēku atlikt intīmo tuvību līdz laulībām. Protams, dažkārt tā ir bijusi cīņa, bet Dievs ir pietiekoši liels, lai mani izvestu tai cauri. Ar Viņu ir iespējams viss. Tā paiet dienas, nedēļas, gadi, bet es zinu, ka man kādreiz būs labāka un stiprāka laulība, jo esmu gaidījis. Arī manas attiecības ar Dievu ir kļuvušas ciešākas, jo es paļaujos uz Viņu šajā man, kā vīrietim, tik svarīgajā dzīves sfērā.
Ja tu vēlies, lai attiecības, ko tu kādreiz veidosi kā vīrs un tēvs, izdotos, vislabāk ir sākt ar sevi pašu. Risinājums nav pareza sieva vai pareizi bērni. Ir jāsāk ar sevi. Vissvarīgākās attiecības, kas tev jebkad var būt un kas padarīs tevi par labāku vīru un tēvu, ir attiecības ar Dievu.
Dievs ir radījis seksu, mīlestību un attiecības kā tādas. Viņš ir radījis to, lai mēs varētu tajā gūt prieku. Un pilnībā mēs to varam izbaudīt tikai tad, ja veidojam attiecības tā, kā to ir iecerējis Dievs. Esmu nācis pie secinājuma, ka Dievs nav "moralizētājs". Viņš nesaka "dari to" vai "nedari to" bez iemesla. Kad Viņš saka: "nedari to" (piemēram, pataupi seksu laulībai), Viņš to nedara tādēļ, lai parādītu, kurš te ir galvenais. Viņš saka to tādēļ, ka tas ir manis paša interesēs. Viņš saka to tādēļ, ka zina, kā ir radījis mani kā vīrieti, kas ir labākais man pašam un kas dos man vislielāko piepildījumu.
| ► | Es tikko lūdzu, lai Jēzus ienāk manā dzīvē… |
| ► | Es domāju par to, ka varētu ieaicināt Jēzu savā dzīvē, lūdzu, paskaidrojiet vairāk… |
| ► | Man ir jautājums vai komentārs… |
DALIES AR ŠO RAKSTU:
