KatramStudentam.lv
Jautājumi par dzīvi un Dievu
Kā ateiste atrada Dievu
Dieva esamība

Kā ateiste atrada Dievu

Personīgs stāsts par ateisti, kura bija pārliecināta, ka Dieva nav un to, kādi fakti viņai lika mainīt domas.

Merilina Adamsone

Šķita, ka reliģioziem cilvēkiem krīt uz nerviem mans jautājums: “Kā tu zini, ka Dievs ir?”

Varbūt viņiem nebija skaidri mani motīvi. Vai varbūt viņiem nebija ne mazākās nojausmas, kā atbildēt. Lielākā daļa atbildēja: “Es to vienkārši zinu.”

Negribēju uzbāzties. Bet es “nezināju”. Un cerēju, ka kāds zina!

Pagāja vairāki mēneši un es nodomāju: “Ir cilvēki, kuri saka, ka tic Dievam, bet neviens nezina, kāpēc!” Tas bija kā uzzināt patiesību par Ziemassvētku vecīti. Tas, ka Dievs ir absolūts izdomājums, šķita acīmredzams. Varbūt bija tādi, kuriem bija nepieciešamība tam ticēt, bet pierādījumu nebija nekādu. Nebija objektīvu faktu. Es nonācu pie visloģiskākā secinājuma – Dieva nav.

Merilina Adamsone, kas bija ateiste un pateicoties zinātnei un vēstures faktiem, kļuva par kristieti, un tagad vada EveryStudent.comGadiem ilgi turējos pie šīs pārliecības un negaidīju, ka tā kādreiz mainīsies. Bet tad es satiku cilvēku, kas mudināja mani apsvērt iespēju, ka Dievs tomēr ir. Viņa mīlēja cilvēkus, bija laipna un ļoti gudra. Skumji, ka tik gudrs cilvēks tic Dievam,– es nodomāju.

Viņa runāja par Dievu it kā Viņš būtu viņas tuvākais draugs. Viņa bija pārliecināta, ka Dievs viņu ļoti mīl. Es uzmanīgi vēroju viņas dzīvi. Lai kādas problēmas rastos, viņa tās uzticēja Dievam paļāvībā, ka Viņam ir risinājums un Viņš kaut kādā veidā par viņu parūpēsies. Viņa man pavisam atklāti atzinās, ka lūdz, lai Dievs atrisina viņas problēmas. Vairāk nekā gadu es regulāri vēroju, kā viņas lūgšanas tiek atbildētas. Es vēroju viņas dzīvi visdažādākajos apstākļos, un viņas ticība Dievam palika nesatricināma. Tātad, no vienas puses, es gribēju ticēt Dievam, jo apbrīnoju viņu un viņas mīlestību pret cilvēkiem, bet nespēju noticēt tam, kas runāja pretī veselajam saprātam un loģikai. Dieva nav. Tā ir jauka ideja, bet tas arī viss. Tikai ar gribēšanu vien, lai kaut kas būtu patiess, tas tāds nekļūst.

Tolaik es izveidoju savu personīgo filozofiju.

Domāju, ka nav daudzi, kuri rīkojas kā es – es sāku pētīt ievērojamu filozofu dzīves gājumu… Nīče, Hjūms, Dostojevskis, Sartrs, Platons utt. un mēģināju šīs idejas ieviest savā dzīvē. Es meklēju perfektu, praktiski izmantojamu dzīves filozofiju. Atkal un atkal es secināju, ka viņu filozofijās kaut kā trūkst vai arī tās bija pārāk grūti pielietojamas ikdienā. Turpināju meklēt.

Uzplijos savai draudzenei ar dažādiem jautājumiem par Dievu. Vēlu vakaros es sēdēju un pierakstīju jautājumus, kas man viņai jāuzdod. Tā tas turpinājās ilgāk nekā gadu. Kādu dienu viņa man iedeva grāmatu 1, kurā bija īsas atbildes uz tādiem jautājumiem, kā: vai Dievs ir? Vai Jēzus ir Dievs? Vai Bībelei var uzticēties? Tur bija tikai fakti bez komentāriem, kas mudina ‘ticēt’.

Tur es atradu faktus par Dievu, kas bija pavisam loģiski. Īpaši mani pārliecināja fakti par ūdens ķīmiskajām īpašībām un zemes stāvokli attiecībā pret sauli. Viss bija pārāk perfekti izstrādāts, pārāk perfekti salikts kopā. Mana ticība tam, ka “tas viss ir nejaušība” saruka un ticība Dieva iespējamībai pieauga.

Tad es saskāros ar situāciju, kas satricināja manu līdzšinējo dzīves filozofiju. Tas, kam es uzticējos, izrādījās absolūti nepietiekams. Biju satriekta, saprotot, ka manai dzīvei nav droša pamata, uz kuru varētu nešaubīgi paļauties. Tomēr situācija atrisinājās pati, un es vairs par to nedomāju. Man ir diezgan noturīgs raksturs. Es nekad tā īsti nebiju piedzīvojusi, ka man kaut kā trūktu. Nebiju saskārusies ar ilgstošām krīzes situācijām. Manā dzīvē nebija nopietnu izaicinājumu vai cīņu. Un noteikti nekā tāda, par ko man būtu jājūtas vainīgai.

Tomēr es nespēju atbrīvoties no domas par Dievu… vai Viņš ir? Vai Viņš eksistē? Un, ja nu…

Kādu vakaru es atkal runāju ar savu draudzeni. Viņa zināja, ka visa nepieciešamā informācija ir manā rīcībā. Viņa zināja, ka man ir beigušies jautājumi. Tomēr es joprojām centos debatēt. Pēkšņi viņa pagriezās pret mani un sacīja: “Zini, es nevaru pieņemt lēmumu tavā vietā, un Dievs negaidīs mūžīgi.”

Sapratu, ka viņai taisnība. Es vilcinājos ar ļoti svarīgu lēmumu. Tāpēc devos mājās un nolēmu pieņemt lēmumu. Vai nu lūgšu, lai Dievs ienāk manā dzīvē, vai arī uz visiem laikiem atmetīšu šo domu un nekad vairs neapsvēršu Dieva iespēju. Man bija apnicis šaubīties. Man bija apnicis domāt par to.

Trīs četras stundas es pārdomāju un izvērtēju visu, ko biju lasījusi un novērojusi.

Secināju, ka fakti, kas liecina par Dieva esamību, ir tik pārliecinoši, ka loģiskāk ir ticēt Dievam nekā ticēt, ka Viņa nav. Balstoties uz šo secinājumu, man bija jārīkojas.

Pietuvināts zemes foto ar sauli fonā, kas ataino to relatīvo stāvokli – fakts, kas palīdzēja pievērst šo ateisti ticībai Dievam.Es zināju, ka ar prāta secinājumiem vien ir par maz. Tas būtu tas pats, kas nospriest, ka … pastāv lidmašīnas. Ticība lidmašīnai neko nenozīmē. Taču, ja tev kaut kur jānokļūst ar lidmašīnu, tev ir jārīkojas un tajā jāiekāpj.

Man bija jāpieņem lēmums runāt ar Dievu. Man bija jālūdz Viņu ienākt manā dzīvē.

Pēc dažām pārdomu stundām es teicu Dievam: “Nu labi, Tu esi uzvarējis. Es lūdzu Tevi ienākt manā dzīvē, un darīt ar to, ko vien Tu vēlies.” (Man šķita loģiski, ka tad, ja Dievs ir, Viņam ir visas tiesības ietekmēt un vadīt manu dzīvi, ja Viņš to vēlas.)

Devos gulēt un nākamajā rītā prātoju, vai Dievs joprojām eksistē. Un, ja godīgi, es kaut kā “sajutu”, ka Viņš ir. Bet viens bija skaidrs: man bija milzīga vēlme iepazīt šo Dievu, kuram es tagad ticēju.

Es gribēju lasīt Bībeli. To darot, likās, ka Dievs man izklāsta, kas Viņš ir un kā Viņš uztver šīs attiecības ar Viņu. Tas bija pārsteidzoši. Mani īpaši pārsteidza tas, cik bieži Viņš runāja par savu mīlestību. To es nebiju gaidījusi. Manā uztverē es vienkārši atzinu Dieva esamību. Es no Viņa neko negaidīju, bet, lasot Bībeli, Viņš atklāja man savu mīlestību. Tas bija pārsteigums.

Taču mana iedzimtā skepse nekur nebija pazudusi. Sākumā es sev jautāju: “Vai es tiešām ticu Dievam? Kāpēc?” un metodiski pārcilāju prātā piecus objektīvos iemeslus, kāpēc es ticu, ka Dievs ir. Tātad mana “ticība” Dievam nebija balstīta uz sajūtām, bet gan uz faktiem, uz pamatotiem iemesliem.

Tas ir kā ēkas pamats. Fakti / iemesli balsta manu ticību. Tas ir līdzīgi kā braucot pāri Zelta vārtu tiltam. Var būt dažādas sajūtas, bet tieši tilta konstrukcija / struktūra / materiāli ļauj droši nokļūt no viena gala līdz otram. Tāpat man ir svarīga objektīvā Dieva realitāte – loģiski, vēsturiski, zinātniski iemesli ticēt Viņa esamībai. Ir cilvēki, kuriem tas nav vajadzīgs. Bet es negribu, lai mani apmuļķo un domāšana vēlējuma izteiksmē mani neuzrunā. Man ir svarīgs Dieva esamības pamatojums.

Mana pieredze, 2.daļa – vēl citi fakti, kas norāda uz Dieva eksistenci

Esmu kristiete jau vairākus gadus – kāpēc es joprojām ticu Dievam? Kādi ir iemesli, lai turpinātu Viņam ticēt?

Neesmu droša, vai tie derēs tev, bet centīšos par to nedomāt un būt pavisam atklāta. Sākumā mani jautājumi saistījās ar Dieva esamību. Kad izveidoju attiecības ar Viņu, pamanīju vēl citus faktus, kas apliecina, ka Dievs ir:

1. Ja man rodas jautājumi, bažas vai es vēlētos padomu kādā jautājumā, Dievs ar mani runā caur Bībeli. Tas, ko Viņš man parāda, vienmēr atbilst manam jautājumam un sniedz labāku, pilnīgāku atbildi, nekā gaidīju. Piemērs:

Kādu dienu mans grafiks bija tik pilns, darba tik daudz, ka nezināju, no kura gala ķerties klāt.

Paņēmu papīru un pildspalvu un jautāju Dievam: “Pasaki man, ko Tu gribi, lai daru, un es to darīšu.” Biju pilnībā gatava uzņemties 100% atbildību un lūdzu Dievam tikai noteikt prioritātes, pateikt, kā tam visam pieiet, un ar ko sākt.

Pēc tam es atvēru Bībeli vietā, kur Jēzus runāja ar cilvēku, kurš bija neredzīgs. Jēzus viņam jautāja: “Ko tu gribi, lai es tev daru?”

Izlasīju to vēlreiz. Jēzus jautāja: “Ko tu gribi, lai es tev daru?” Pārsteigta paņēmu pildspalvu un sāku rakstīt Dievam pavisam citu sarakstu… Atklāju, ka Dievam tas ir raksturīgi – atgādināt, ka Viņš ir tepat. Ka Viņam rūp, un Viņš spēj palīdzēt.

Es izvēlējos šo piemēru, jo tas ir īss. Bet es varētu minēt simtiem piemēru, kur es uzdevu Dievam jautājumu, uz kuru Viņš izsmeļoši atbildēja. Tā ir viena no Dieva īpašībām, kuru es visaugstāk novērtēju: Viņš labprāt atbild uz maniem jautājumiem.

Tas nav kaut kas tāds, ko es iemācījos no citiem kristiešiem. Tā darbojas manas attiecības ar Dievu. Es uzdodu jautājumu, patiešām sagaidot un pieņemot jebkādu atbildi. Varbūt Viņš liks man mainīt domas, uzrādīs manā dzīvē jomu, kur nepieciešamas korekcijas, parādīs man, kur es Viņam neuzticos, jebko. Un Viņš vienmēr runā ar mani laipni.

2. Pieņemot lēmumus, Viņš norāda, kurā virzienā doties. Ticu, ka Dievam rūp mūsu lēmumi. Ticu, ka Viņam ir plāns mūsu dzīvei, ka Viņam rūp tas, ar ko es apprecos, kāds ir mans darbs un pat daudz nenozīmīgāki lēmumi. Nedomāju, ka Viņam rūp, kādu zobu pastu es lietoju un daudzas citas ikdienišķas lietas. Bet lēmumi, kas ietekmē manu dzīvi vai to, ko Viņš vēlas panākt caur manu dzīvi… jā, tie Viņam rūp.

Kad Dievs man ir norādījis skaidru virzienu?

Man bija jāpieņem lēmums par ceļojumu uz Tuvajiem Austrumiem. Tas bija saistīts ar risku, un es biju gatava doties tikai tad, ja tā ir Dieva griba. Man bija svarīgi zināt, ko vēlas Viņš.

Divreiz esmu jautājusi Dievam par darbu. Abas reizes Viņa vadība bija tik nepārprotama, ka jebkurš vērotājs no malas būtu secinājis to pašu. Vēl viens piemērs:

Koledžas izlaiduma gadā biju nolēmusi pēc studiju beigām sākt darbu kristīgā organizācijā, kas prasītu pārcelšanos uz Kaliforniju.

Bija Ziemassvētku brīvdienas, un es apciemoju savus vecākus. Kādu vakaru es biju viena un domās kavējos pie visiem saviem draugiem, meklējot kandidātu, ko pierunāt doties ar mani uz Kaliforniju un kopā noīrēt dzīvokli. Man prātā ienāca Kristija, kura jau bija beigusi mācības un uzsākusi darba gaitas Aiovas štatā. Domāju, ka viņa būtu ideāla dzīvokļa biedrene, bet vairākus mēnešus nebiju ar viņu runājusi. Pagāja pusstunda un Kristija man piezvanīja.

Viņas pirmais teikums bija: “Dzirdēju, ka tu esi piekritusi darbam šajā kristīgajā organizācijā.” Tas bija šoks, jo par to zināja tikai viena mana draudzene Ohaio.

Viņas nākamais paziņojums bija: “Man ir katli, pannas un trauki.” “KO ?!” es neizpratnē jautāju. Izrādījās, ka viņa gatavojās pārcelties uz to pašu pilsētu Kalifornijā un zvanīja, lai uzzinātu, vai nevēlos dalīt ar viņu dzīvokli.

Nu, tu saproti…

Varbūt tu brīnies, kas tur tik sevišķs, ka jāmeklē Dieva palīdzību tik vienkārša lēmuma pieņemšanā. Zināju, ka mani vecāki būs pilnīgi pret šo darbu. Domāju, ka tas varētu sabojāt manas attiecības ar viņiem uz visiem laikiem. Tātad tas nebija viegls lēmums. Lūdzu Dievu, lai Viņš mani vada pēc sava prāta. Un to Viņš arī darīja. Bija vēl vismaz desmit citi notikumi saistībā ar šo darbu, kas deva tikpat nepārprotamus norādījumus.

Citi iemesli, kādēļ es joprojām ticu Dievam…

3. Runājot par eksistenciāliem jautājumiem – kāpēc esam šeit, kāds ir dzīves mērķis, kas dzīvē ir svarīgs, ko novērtēt vai uz ko tiekties – Dievam ir pilnīgākas atbildes nekā jebkas no tā, ko esmu lasījusi literatūrā. Esmu studējusi daudzas filozofijas un reliģijas, kā arī citas dzīvesziņas. Tas, ko lasu Bībelē, ko redzu no Dieva skatu punkta, – viss sakrīt kā puzles gabaliņi.

Bībelē joprojām es lasu daudz ko tādu, par ko man nākas teikt: “Es nesaprotu.” Tāpēc nekādā gadījumā negribu teikt, ka pilnībā saprotu visu Bībelē minēto. Bet vienu gan gribu teikt: dzīve ir izprotama, vienīgi raugoties no Dieva atklāsmes pozīcijām. Tas ir tāpat kā lasīt lietošanas instrukciju dzīvei uz zemes, tikai mēs neesam atstāti vienatnē ar šo rokasgrāmatu. Izgudrotājs mums izskaidro, kā tas viss darbojas, un pēc tam piedāvā katru dienu mūs personīgi vadīt cauri šim procesam.

4. Tuvība ar Dievu ir dziļāka nekā tuvība ar jebkuru cilvēku. Es to saku, būdama precējusies, ar diviem bērniem un ļoti daudz tuviem draugiem. Viņa mīlestība ir absolūta. Viņš ir neticami žēlīgs. Viņš nāk pie manis tieši tur, kur esmu, un kā jau teicu,– runā ar mani. Viņš darbojas manā dzīvē tā, ka man atliek tikai brīnīties. Viņš nav uzskats vai mācība. Es redzu Viņa roku darbu savā dzīvē.

5. Viņš manā dzīvē ir paveicis vairāk, nekā es pati būtu spējusi. Tā nav atzīšanās mazvērtībā vai pašpārliecinātības trūkumā. Es runāju par sasniegumiem, kas ievērojami pārsniedz to, ko es jebkad būtu varējusi iedomāties. Viņš dod idejas, virzienu, risinājumus, gudrību un motivāciju, kas man pat neienāktu prātā.

Es varētu vēl turpināt, bet domāju, ka ar to šoreiz pietiks. Nezinu, vai tas izklausās ticami, bet centos būt pilnīgi atklāta.

Ja vēlies uzzināt faktus, kas lika man mainīt manus ateistes uzskatus uz ticību Dievam, lūdzu, izlasi šos divus rakstus:

Vai pastāv Dievs?
Vairāk nekā akla ticība

Kopsavilkums

Kāda tad ir vērtība tam, ka pazīstam Dievu? Es domāju tā: mēs izprotam dzīvi, varam droši iet uz priekšu, izvairīties no kļūmēm, mūs vada Dievs, mēs zinām patiesību, mums ir spēks / cerība / miers un mēs varam būt vissvarīgākajās attiecībās ar To, kurš vienmēr būs ar mums un vienmēr mūs mīlēs. To nodrošina Dievs, kurš mūs radīja, un neviens cits to nespēj. Lai nodzīvotu šo dzīvi ar panākumiem un pārliecību, mums jābūt savienotiem ar Viņu, jāpaļaujas uz Viņu. Kamēr Viņu neiepazīsim, mēs vienmēr kaut ko meklēsim, vienmēr pārbaudīsim citas iespējas, un sapratīsim, ka tās nedod meklēto. Bet, atsaucoties Dieva piedāvājumam būt attiecībās ar Viņu, mēs esam apmierināti, piepildīti. Tad esam sagatavoti dzīvei, kurai ir jēga un kurā varam iet kopā ar Dievu, kurš mūs pazīst un vada.

 Man ir jautājums vai komentārs...
 Kā iepazīt Dievu…

Tekstā ievietotās norādes: (1) Paul E. Little, "Know Why You Believe", IVP Books

Par autori...

Citi raksti…

DALIES AR ŠO RAKSTU: