KatramStudentam.lv
Jautājumi par dzīvi un Dievu
Vai ticība Dievam ir cilvēcīga vājuma pazīme?
Dieva esamība

Vai ticība Dievam ir cilvēcīga vājuma pazīme?

Pārdomas par mūsdienu godīga meklētāja jautājumu...

Ph.D. Lerijs Stauts

Viena no 20. gs. fundamentālākajām grāmatām ir Tomasa Kūna “Zinātnisko revolūciju struktūra” (1962). Kūns radīja terminu "paradigma", lai raksturotu pieņēmumu kopumu, ko zinātnieki izmanto jebkurā pētījumā. Kūns satricināja zinātniskās sabiedrības objektivitātes pamatus, atzīstot, to, ko visi jau sen zināja – neviens nav neitrāls, mēs visi sākam izzināt pasauli, balstoties uz zināmiem filozofiskiem pieņēmumiem par to. Virkne autoru pēdējos gados ir uzsvēruši, ka visi šie pieņēmumi pamatos ir "reliģiski" tādā nozīmē, ka tie balstās uz ticības sistēmu.

Tātad mūsdienu godīga meklētāja jautājums ir: kas prasa lielāku ticību – uzskats, ka pastāv personisks Dievs, kurš konkrēti ir radījis šo pasauli un nav atkāpies no tās, jeb uzskats, ka pastāv bezpersonisks Dievs, un notikumu nejaušu izvēli ir noteicis laiks un gadījums? Maikls Bīe, bioķīmiķis no ASV Līhaias Universitātes grāmatā “Darwin’s Black Box: The Biochemical Challenge to Evolution” (1996) uzsver, ka “dzīvība ir "nereducējami kompleksa" un uzskats, ka dzīvu šūnu veidošanās pamatā varētu būt nejaušība, ir prātam neaptverams pieņēmums”. Līdz ar to, ir skaidrs, ka ticība Dievam nav cilvēcīga vājuma, bet gan attīstīta prāta pazīme.

 Man ir jautājums vai komentārs…
 Kā veidot attiecības ar Dievu?