KatramStudentam.lv
Jautājumi par dzīvi un Dievu
Vairāk nekā akla ticība
Iepazīt Dievu

Vairāk nekā akla ticība

Kas padara Jēzu tik unikālu? Vai Viņš bija Dieva Dēls? Neliels ieskats Jēzus dzīvē un kādēļ ticēt Viņam nenozīmē ticēt akli...

Adaptēts no P.E. Litla grāmatas "Know Why You Believe".
© 1988, SP Publications, Inc. Izmantots ar atļauju.

Mēs nevaram skaidri zināt, vai Dievs eksistē un kāds Viņš ir, ja Viņš pats neizrāda iniciatīvu un neatklāj sevi. Mums jāzina, kāds Viņš ir un kāda ir Viņa attieksme pret mums. Iedomāsimies, ka zinām par Dieva eksistenci un zinām arī to, ka Viņš līdzinās Ādolfam Hitleram – Viņš ir kaprīzs, ļauns, aizspriedumains un nežēlīgs. Tas būtu šausminošs atklājums!

Lai redzētu, vai kaut kas norāda uz Dieva atklāsmi, jāizpēta vēsture. Viens skaidrs norādījums ir. Kādā nomaļā Palestīnas ciemā gandrīz pirms 2 000 gadiem kūtī piedzima bērns. Šodien visa pasaule joprojām atzīmē Jēzus dzimšanu.

Jēzus Kristus dzīve – vai Jēzus ir Dievs?

Līdz trīsdesmit gadu vecumam viņu neviens ārpus tuvākās apkārtnes nepazina. Tad sākās viņa publiskā darbība, kas ilga trīs gadus. Tai bija lemts izmainīt vēstures gaitu. Viņš bija laipns cilvēks un mēs esam lasījuši, ka "vienkāršie ļaudis labprāt Viņā klausījās" un ka "Viņš mācīja kā tāds, kam vara, nevis kā viņu rakstu mācītāji" (Bībele, Mateja ev. 7:29).

Taču drīz vien atklājās, ka Jēzus izsaka šokējošus un pārsteidzošus apgalvojumus par sevi. Viņš nostādīja sevi daudz augstāk par ievērojamu skolotāju vai pravieti. Viņš skaidri pavēstīja, ka ir Dievs. Šī pašpasludinātā identitāte kļuva par viņa mācības centrālo asi. Vissvarīgākais jautājums, ko viņš uzdeva tiem, kas viņam sekoja, bija: "Ko jūs sakāt – kas es esmu?" Kad Pēteris atbildēja un sacīja: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls" (Bībele, Mateja ev. 16:15-16), Jēzus nebija šokēts, viņš arī nenorāja Pēteri. Gluži pretēji, Jēzus viņu uzslavēja!

Viņš šo apgalvojumu izteica pilnīgi skaidri un klausītājiem nevarēja rasties nekādas šaubas par viņa vārdu patieso jēgu. Mums ir sacīts: "Tad jūdi vēl jo vairāk meklēja Viņu nokaut; Viņš ne tikai neievēroja sabatu, bet sauca Dievu par savu Tēvu, darot sevi līdzīgu Dievam" (Bībele, Jāņa ev. 5:18).

Citā situācijā viņš teica: "Es un Tēvs esam viens". Jūdi tūdaļ gribēja viņu nomētāt akmeņiem. Jēzus tiem atbildēja: "Kura darba dēļ jūs Mani gribat nomētāt?" Jūdi Viņam atbildēja: "Nevis laba darba dēļ mēs Tevi gribam nomētāt, bet Dieva zaimošanas dēļ, tāpēc ka Tu, cilvēks būdams, dari Sevi par Dievu." (Bībele, Jāņa ev. 10:30-33).

Jēzus Kristus dzīve – Viņa identitātes atklāsme

Jēzus neapšaubāmi demonstrēja īpašības, kas piemīt vienīgi Dievam. Kad viņa priekšā caur jumtu nolaida paralizētu cilvēku, lai viņš to dziedinātu, Jēzus teica: "Dēls, tavi grēki tev piedoti." Tas izraisīja sašutumu reliģisko līderu vidū, kuri teica savās sirdīs: "Kā šis tā var runāt? Viņš zaimo Dievu! Jo vienīgi Dievs var piedot grēkus!"

Kritiskajā brīdī, kad uz spēles bija likta viņa dzīvība, augstais priesteris uzdeva viņam tiešu jautājumu: "Vai Tu esi Kristus, Augsti teicamā Dēls?"

Bet Jēzus sacīja: "Tas Es esmu. Un jūs redzēsit Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam ar debess padebešiem."

Tad augstais priesteris saplēsa savus svārkus un saka: "Kam vēl vajag liecinieku? Jūs Viņa zaimošanu esat dzirdējuši!" (Bībele, Marka ev. 14:61-64).

Viņa saistība ar Dievu bija tik cieša, ka cilvēku attieksmi pret sevi viņš pielīdzināja viņu attieksmei pret Dievu. Tādēļ pazīt Jēzu nozīmēja pazīt Dievu (Bībele, Jāņa ev. 8:19; 14:7). Redzēt Jēzu nozīmēja redzēt Dievu (12:45; 14:9). Ticēt Jēzum nozīmēja ticēt Dievam (12:44; 14:1). Uzņemt Jēzu nozīmēja uzņemt Dievu (Bībele, Marka ev. 9:37). Ienīst Jēzu nozīmēja ienīst Dievu (Bībele, Jāņa ev. 15:23). Un godāt Jēzu nozīmēja godāt Dievu (Bībele, Jāņa ev. 5:23).

Jēzus Kristus dzīve – četri iespējamie skaidrojumi

Saskaroties ar Kristus apgalvojumiem, ir tikai četras iespējas. Vai nu viņš bija melis vai ārprātīgais, leģenda vai patiesība.

Saskaroties ar Kristus apgalvojumiem, ir tikai četras iespējas. Vai nu viņš bija melis vai ārprātīgais, leģenda vai patiesība. Ja sakām, ka viņš nav patiesība, mēs apzināti vai neapzināti automātiski apgalvojam, ka viņš bija viens no trim pārējām iespējām.

Viena iespēja ir tā, ka Jēzus meloja, teikdams, ka ir Dievs – viņš zināja, ka nav Dievs, bet apzināti maldināja klausītājus, lai piešķirtu savai mācībai autoritāti. Tikai nedaudzi pieslienas šai pozīcijai. Pat tie, kuri noliedz viņa dievišķo izcelsmi, apgalvo, ka viņš bija ievērojams morāles skolotājs. Viņi nespēj saskatīt, ka šie divi apgalvojumi runā viens otram pretī. Kā gan Jēzus varēja būt ievērojams morāles skolotājs, ja vissvarīgākajā savas mācības punktā – kas attiecās uz viņa identitāti – Viņš atklāti meloja.

Mazāk traumējoša, toties ne mazāk šokējoša ir iespēja, ka Viņš bija patiess, bet maldināts. Mēs zinām, kā šodien sauktu cilvēku, kurš domātu, ka ir Dievs. Viņu sauktu par ārprātīgo un tas pats nenoliedzami attiektos uz Kristu, ja viņš šajā tik nozīmīgajā jautājumā būtu maldināts. Taču paraugoties uz Kristus dzīvi, mēs neredzam neko tādu, kas liecinātu par kādām novirzēm vai nelīdzsvarotību, kas raksturīga garīgi slimam cilvēkam. Gluži pretēji, mēs ieraugām apbrīnojamu savaldību visnopietnāko draudu priekšā.

Trešā alternatīva: visas šīs runas par to, ka viņš esot teicis, ka ir Dievs, ir leģenda. Patiesībā Jēzus aizrautīgie sekotāji trešajā vai ceturtajā gadsimtā ielika viņa mutē vārdus, par kuriem viņš būtu bijis šokēts, tos dzirdot. Ja Jēzus varētu atgriezties, viņš tos noteikti nosodītu.

Modernās arheoloģijas atklājumi liek pamatoti apšaubīt leģendas teoriju. Tie ir neatgriezeniski pierādījuši, ka četras zināmās Kristus biogrāfijas ir tikušas uzrakstītas Kristus laikabiedru dzīves laikā. Pirms kāda laika pasaulslavenais pensionētais arheologs dr. Viljams F. Olbraits teica, ka nav nekāda pamata uzskatīt, ka kāds no evaņģēlijiem būtu uzrakstīts vēlāk par m. ē. 70. g. Ir neticami, ka vienkārša leģenda par Kristu evaņģēlija formā iegūtu tādu izplatību un atstātu tādu iespaidu, ja tās pamatā nebūtu neviena fakta.

Šāda iespēja būtu tikpat fantastiska kā doma, ka mūsdienās kāds varētu uzrakstīt Džona F. Kenedija biogrāfiju, kurā apgalvotu, ka viņš esot teicis, ka ir Dievs, ka piedod cilvēku grēkus un ir augšāmcēlies no mirušajiem. Šāds stāsts ir pilnīgi neiespējams, jo vēl ir dzīvi pietiekoši daudzi cilvēki, kuri pazina Kenediju. Evaņģēliju manuskriptu agrīnais izcelsmes laiks nepieļauj iespēju, ka leģendas teorija varētu būt patiesa. Vienīgā atlikusī iespēja ir tā, ka Jēzus runāja patiesību.

Jēzus Kristus dzīve – Viņš pierādīja savu dievišķību

No vienas puses, apgalvojumi vēl neko nenozīmē. Sarunāt jau var visu ko. Ikviens var kaut ko apgalvot. Ir bijuši arī citi, kas teikuši to pašu. Es varu apgalvot, ka esmu Dievs, tu vari apgalvot, ka esi Dievs, bet jautājums, uz kuru mums visiem jāatbild ir: "Kas to apliecina?" Manā gadījumā nevajadzētu pat 5 minūtes, lai apgāztu šo apgalvojumu. Arī tavējo droši vien varētu atspēkot pavisam ātri. Taču, kad nonākam pie Jēzus no Nācaretes, tik viegli vairs nav. Viņam bija pietiekami daudz pierādījumu sava apgalvojuma patiesumam. Viņš teica: "Ja Man neticat, ticiet vismaz šiem darbiem, lai jūs saprastu un zinātu, ka Manī ir Tēvs un Es Tēvā." (Bībele, Jāņa ev. 10:38).

Viņa unikālais morālais raksturs

Viņa morālais raksturs saskanēja ar Viņa apgalvojumiem. Daudzi psihiatrisko slimnīcu pacienti apgalvo, ka ir slavenības vai dievi. Taču viņu izturēšanās apgāž šos apgalvojumus.

Jēzus Kristus bija bezgrēcīgs. Viņa rakstura lielums ļāva Viņam izaicināt savus pretiniekus ar jautājumu: "Vai jūs varat man uzrādīt kādu grēku?" (Bībele, Jāņa ev. 8:46). Atbilde bija klusums, kaut gan Viņš uzrunāja tos, kuri labprāt būtu norādījuši uz kādu trūkumu Viņa raksturā.

Mēs lasām par Jēzus kārdinājumiem, taču mēs nekad neesam dzirdējuši, ka Viņš būtu atzinies kādā grēkā. Viņš nekad nelūdza piedošanu, kaut gan savus sekotājus mudināja to darīt.

Šis jebkādas morālas nepietiekamības trūkums no Jēzus puses ir pārsteidzošs, ja ņemam vērā, ka tas ir pilnīgs pretstats visu laiku svēto un mistiķu pieredzei. Jo vairāk cilvēks tuvojas Dievam, jo vairāk viņu satriec viņa paša trūkumi, kļūdas un samaitātība. Jo tuvāk mēs atrodamies spožai gaismai, jo vairāk mēs saprotam, cik ļoti mums nepieciešama attīrīšanās. Tas pats attiecas arī uz mūsu, vienkāršu mirstīgo, ikdienu.

Tikpat pārsteidzošs ir fakts, ka Jānis, Pāvils un Pēteris, kuri jau no agras bērnības bija mācīti, ka visi cilvēki ir grēcinieki, vienā mutē apliecināja Kristus bezgrēcīgumu: "Viņš grēka nedarīja, nedz atrada viltu Viņa mutē." (Bībele, Pētera 1. vēstule 2:22).

Pilāts, ko noteikti nevar uzskatīt par Jēzus draugu, teica: "Ko tad Viņš ļauna darījis?" Viņš netieši apliecināja Kristus nevainību. Romiešu centurions, kurš bija Kristus nāves liecinieks, teica: "Patiesi, šis bija Dieva Dēls" (Bībele, Mateja ev. 27:54).

Viņa vara pār dabas spēkiem

Kristum bija vara pār dabas spēkiem, kāda varēja piemist vienīgi Dievam, kurš šos spēkus ir radījis.

Viņš apklusināja trakojošu vētru un viļņus Galilejas jūrā, izraisot šokēto laivas pasažieru jautājumu: "Kas tas tāds, ka pat vējš un jūra tam paklausa!" (Bībele, Marka ev. 4:41). Viņš pārvērta ūdeni vīnā, pabaroja 5 000 cilvēku ar piecām maizēm un divām zivīm, atdeva sērojošai atraitnei viņas vienīgo dēlu, uzmodinot to no mirušajiem un atgrieza dzīvē satriektā tēva mirušo meitu. Labam draugam Viņš teica: "Lācar, nāc ārā!", un piecēla viņu no mirušajiem. Ārkārtīgi svarīgs ir fakts, ka Viņa ienaidnieki šo brīnumu neapstrīdēja. Gluži pretēji, viņi to apstiprināja, mēģinot Jēzu nogalināt. Viņi teica: "Ja mēs Viņu tā palaidīsim, visi sāks ticēt Viņam." (Bībele, Jāņa ev.11:48).

Viņa var pār slimībām un sērgām

Jēzum bija Radītāja vara pār slimībām un sērgām. Viņš lika paralizētiem staigāt, mēmiem runāt un akliem redzēt. Dažkārt viņš dziedināja iedzimtas kaites, kas nepakļaujas psihosomatiskai ārstēšanai. Visspilgtākais piemērs tam bija aklā vīra dziedināšana, kas aprakstīta Bībelē, Jāņa ev. 9. nodaļā. Kaut gan vīrs nevarēja atbildēt uz skeptiķu āķīgajiem jautājumiem, viņam pietika ar paša pārliecinošo pieredzi. "Vienu es zinu, ka es, neredzīgais, tagad varu redzēt!" viņš paziņoja. Viņš nesaprata, kādēļ reliģiskās autoritātes šo dziednieku neatzina kā Dieva Dēlu. "Nemūžam vēl nav dzirdēts, ka kāds būtu atvēris acis cilvēkam, kas neredzīgs piedzimis," viņš teica (Bībele, Jāņa ev. 9:25,32). Viņaprāt, pierādījumi bija acīmredzami.

Viņa galvenais pierādījums - augšāmcelšanās

Galvenais pierādījums, kas apliecināja, ka Jēzus ir Dievs, bija Viņa augšāmcelšanās no mirušajiem. Piecas reizes savas dzīves laikā Viņš paredzēja savu nāvi. Viņš paredzēja arī to, kā mirs un ka pēc trim dienām Viņš piecelsies no mirušajiem un parādīsies mācekļiem.

Neapšaubāmi tas bija varens pierādījums. Šādu apgalvojumu ir viegli pārbaudīt. Vai nu tas notika vai nē.

Jēzus Kristus dzīve – kādēļ Viņa augšāmcelšanās ir viss galvenais

Sarunāt jau var visu ko. Ikviens var kaut ko apgalvot. Taču, kad nonākam pie Jēzus no Nācaretes… Viņam bija pietiekami daudz pierādījumu sava apgalvojuma patiesumam.

Kā kristīgās ticības draugi, tā ienaidnieki ir atzinuši, ka Kristus augšāmcelšanās ir ticības pamats un balsts. Lielais apustulis Pāvils rakstīja: "Ja Kristus nav uzmodināts, veltīga ir mūsu sludināšana un veltīga jūsu ticība." (Bībele, Pāvila 1. vēstule korintiešiem 15:14). Pāvils visu savu sludināšanu balstīja uz Kristus fizisko augšāmcelšanos. Vai nu Viņš uzcēlās vai neuzcēlās no mirušajiem. Ja Viņš tiešām augšāmcēlās, tad tas ir viens no vissensacionālākajiem notikumiem cilvēces vēsturē.

Ja Kristus ir uzcēlies no mirušajiem, mēs skaidri zinām, ka Dievs eksistē, kāds Viņš ir un kā mēs personīgi Viņu varam iepazīt. Visumam ir jēga un mērķis un ir iespējams piedzīvot dzīvo Dievu mūsdienu apstākļos.

No otras puses, ja Kristus nav augšāmcēlies, kristietība ir interesants muzeja eksponāts – un nekas vairāk. Tai nav objektīva derīguma vai īstenības. Kaut gan tā ir jauka ideja, tās dēļ noteikti nav vērts satraukties. Mocekļi, kas dziedādami devās lauvu midzeņos un mūsdienu misionāri, kas, nesot Labo Vēsti citiem, ir ziedojuši savu dzīvību Ekvadorā un Kongo, ir bijuši maldināti muļķi.

Kristietības ienaidnieki savus uzbrukumus visvairāk ir koncentrējuši tieši uz augšāmcelšanos, jo visur ir skaidri redzams, ka lietas būtība ir tieši augšāmcelšanās. Kāds jauns britu jurists 20. gs. trīsdesmito gadu sākumā apsvēra varenu uzbrukumu kristietībai. Viņš bija pārliecināts, ka augšāmcelšanās ir tikai pasaka un fantāzija. Saprazdams, ka tā ir kristietības stūrakmens, viņš nolēma izdarīt pakalpojumu pasaulei, reizi par visām reizēm atklājot, ka tā ir krāpšana un māņticība. Būdams jurists, viņš uzskatīja, ka ir pietiekami kompetents, lai spētu strikti nodalīt pierādījumus no mītiem un neatzīt par pierādījumu neko tādu, kas neatbilstu mūsdienu stingrajiem tiesas procesa kritērijiem.

Taču, kamēr Frenks Morisons veica savus pētījumus, notika kaut kas dīvains. Šī lieta izrādījās daudz sarežģītāka nekā viņš bija domājis. Rezultātā pirmā nodaļa viņa grāmatā "Kurš novēla akmeni?" saucas "Grāmata, kas atteicās tapt uzrakstīta". Tajā viņš paskaidroja, kā pētot lietas materiālus, viņš pats pret savu gribu tika pārliecināts par Kristus fiziskās augšāmcelšanās faktu.

Jēzus Kristus dzīve – fakti par Viņa augšāmcelšanos

Jēzus tika publiski sodīts ar nāvi, piesitot krustā. Valdība teica, ka tas ir zaimošanas dēļ. Jēzus teica, ka tas notika, lai samaksātu par mūsu grēkiem. Pēc tam, kad Jēzus tika sists un spīdzināts, Viņa rokas un kājas tika pienaglotas pie krusta, kur Viņš mira lēnā un mokošā nāvē, pamazām nosmokot. Pēc tam Viņa sānā tika iedurts šķēps, lai pārliecinātos par Viņa nāvi.

Tad Jēzus ķermenis tika ietīts audeklā, kas bija piesūcināts ar 100 mārciņām īpašu balzamējošu vielu. Viņa ķermenis tika guldīts klints kapā un tā ieeja tika nostiprināta, aizveļot priekšā 0,5–1 tonnu smagu akmeni. Jēzus bija teicis, ka pēc trim dienām Viņš augšāmcelsies, tādēļ kapa priekšā tika nolikta romiešu sardze. Kaps tika apzīmogots ar romiešu valdības zīmogu, kas apstiprināja, ka tas ir valdības īpašums.

Par spīti tam visam trīs dienas vēlāk ķermenis no kapa bija pazudis. Bija palikuši tikai līķauti. Akmens, kas iepriekš bija aizvelts kapam priekšā, tika atrasts uzvelts augšup pa nogāzi, kādu gabalu no kapa vietas.

Vissenākais izskaidrojums, kas figurēja šajā lietā, bija tas, ka mācekļi esot nozaguši Kristus miesas! Bībelē, Mateja evaņģēlijā 28:11-15 mēs lasām par rakstu mācītāju un vecaju reakciju, kad sardze viņiem paziņoja neaptveramos jaunumus par to, ka līķis ir pazudis. Viņi piekukuļoja kareivjus, lai tie izplatītu baumas, ka mācekļi ir atnākuši pa nakti un nozaguši līķi, kamēr viņi gulēja. Šis stāsts bija tik neticams, ka Matejs pat necentās to atspēkot! Kurš tiesnesis jums ticētu, ja jūs teiktu, ka kamēr jūs bijāt aizmidzis, jūsu kaimiņš ienāca jūsu mājā un nozaga TV un jūs skaidri zināt, ka tas bija viņš? Kurš gan zina, kas notiek, kamēr viņš guļ? Šāda liecība tiktu noraidīta jebkurā tiesā.

Taču vēl vairāk mūs mulsina psiholoģiskā un ētiskā neiespējamība. Kristus ķermeņa zagšana ir kaut kas tik absolūti neiederīgs mācekļu raksturā un visā, ko mēs par viņiem zinām. Tas nozīmētu, ka viņi ir safabricējuši apzinātus melus, un ir atbildīgi par tūkstošiem cilvēku maldināšanu un galu galā bojāeju. Tas ir neiedomājami, ka pat tad, ja to būtu iecerējuši tikai daži no mācekļiem, viņi būtu spējuši to paturēt noslēpumā no pārējiem.

Katrs no mācekļiem savu izteikumu un uzskatu dēļ piedzīvoja spīdzināšanu un mocekļa nāvi. Vīrieši un sievietes mira par savu ticību, lai gan tā balstījās uz maldiem. Taču viņi nemirtu par kaut ko tādu, ko uzskatītu par meliem. Ja cilvēks ir uz nāves gultas, viņam nav iemesla melot. Un pat ja mācekļi būt nozaguši līķi un Kristus joprojām būtu miris, tomēr vēl pastāvētu problēma, kā izskaidrot daudzās liecības par Viņa parādīšanos.

Otra hipotēze: romiešu un jūdu valdības pārstāvji pārvietoja ķermeni! Bet kādēļ? Ja viņi novietoja pie kapa sargus, kāda jēga būtu pašiem pārvietot ķermeni? Turklāt valdības vīri klusēja, kad apustuļi Jeruzālemē drosmīgi sludināja Jēzus augšāmcelšanos. Reliģiskie vadītāji vārījās no dusmām un darīja visu iespējamo, lai novērstu vēsts izplatīšanos, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Viņi apcietināja Pēteri un Jāni, sita viņus un piedraudēja, cerot aizbāzt viņiem mutes.

Taču viņu problēmai bija ļoti vienkāršs risinājums. Ja viņiem būtu Kristus ķermenis, viņi varētu to izlikt publiskai apskatei. Ar vienu rāvienu viņi būtu nocirtuši kristietību pašā saknē. Tā kā viņi to nedarīja, tad ir pilnīgi skaidrs, ka viņiem Kristus ķermeņa nebija.

Ne mazāk populāra teorija ir tā, ka sievietes, apmulsušas un bēdu māktas, rīta krēslā ir pazaudējušas ceļu un aizgājušas pie nepareizā kapa. Satraukumā viņas iedomājās, ka Kristus ir augšāmcēlies, jo kaps bija tukšs. Taču šī teorija sabrūk tā paša fakta priekšā, kas sagrāva iepriekšējo. Ja sievietes aizgāja pie nepareizā kapa, kādēļ augstie priesteri un citi ticības ienaidnieki negāja pie pareizā kapa un neuzrādīja ķermeni? Turklāt grūti iedomāties, ka arī Pēteris un Jānis būtu pieļāvuši to pašu kļūdu, taču vismaz Jāzeps no Arimatijas, kapa īpašnieks, būtu šo problēmu atrisinājis. Turklāt mēs nedrīkstam aizmirst, ka tā bija privāta apbedījumu vieta nevis publiska kapsēta. Blakus nebija citu kapu, kas dotu iespēju domāt, ka viņi kļūdījās.

Lai izskaidrotu, kādēļ kaps bija tukšs, ir tikusi izmantota arī ģīboņa teorija. Pēc šīs teorijas Kristus nemaz nebija miris. Viņš tika kļūdaini atzīts par mirušu, bet patiesībā bija paģībis no pārguruma, sāpēm un asiņu zuduma. Pēc tam, kad viņš tika guldīts vēsajā kapā, viņš nāca pie samaņas. Viņš iznāca no kapa un parādījās mācekļiem, kuri maldīgi domāja, ka Viņš ir augšāmcēlies.

Šī teorija ir samērā jauna. Tā pirmoreiz parādījās 18. gs. Tādēļ ir svarīgi atzīmēt, ka šāda veida idejas nav radušās senajos laikos, lai gan kristietība ir piedzīvojusi milzīgu skaitu visdažādāko uzbrukumu. Visi sākotnējie kritiķi nekad nav apšaubījuši Jēzus nāves faktu.

Uz brīdi iedomāsimies, ka Jēzus tika guldīts kapā vēl dzīvs būdams, tikai bezsamaņā. Kurš gan spētu ticēt tam, ka Viņš varēja izdzīvot 3 dienas drēgnā kapā bez ūdens un barības un jebkādas aprūpes? Vai Viņam būtu pietiekoši daudz spēka, lai atraisītos no līķautiem, noveltu smago akmeni no kapa, pievārēt romiešu sardzi un noiet vairākas jūdzes ar kājām, kas bija naglu caurdurtas? Šāds uzskats ir fantastiskāks nekā vienkāršais augšāmcelšanās fakts.

Pat vācu kritiķis Dāvids Štrauss, kurš pilnībā noliedz augšāmcelšanos, šādu ideju noraida kā neticamu. Viņš saka:

Nav iespējams, ka cilvēks, kurš tikko pusdzīvs ir iznācis no kapa, ir tik vājš un slims, ka nevar nostāvēt kājās, kuram ir nepieciešama medicīniska palīdzība, pārsiešana un aprūpe un kurš beigās ir padevies ciešanām, būtu varējis mācekļiem radīt iespaidu, ka ir nāves un kapa uzvarētājs, dzīvības kungs.

Visbeidzot, ja šī teorija ir pareiza, pats Kristus ir bijis sapinies atklātos melos. Viņa mācekļi ticēja un sludināja, ka viņš bija miris un kļuvis atkal dzīvs. Jēzus nedarīja neko, lai šo uzskatu kliedētu, bet tieši to veicināja.

Vienīgā teorija, kas adekvāti izskaidro, kādēļ kaps bija tukšs, ir Jēzus Kristus augšāmcelšanās.

Jēzus Kristus dzīve nozīmē dzīvību mums

Jēzus Kristus augšāmcēlās, pierādot, ka ir Dievs un ka Viņš ir dzīvs arī šodien. Viņš vēlas ne tikai pielūgsmi, Viņš vēlas, lai mēs Viņu iepazītu un ļautu Viņam ienākt mūsu dzīvē. Jēzus saka: "Redzi, es stāvu [tavas sirds] durvju priekšā un klaudzinu; ja kāds dzird manu balsi un durvis atdara, es ienākšu pie viņa." (Bībele, Jāņa atklāsmes grāmata 3:20).

Nelaiķis Karls Gustavs Jungs ir teicis: "Mūsu laika galvenā neiroze ir tukšums." Mēs visi dziļi ilgojamies pēc jēgas un dziļuma savai dzīvei. Jēzus mums piedāvā jēgpilnu, piepildītu dzīvi, kas rodama attiecībās ar Viņu. Jēzus teica: "Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība." (Bībele, Jāņa ev. 10:10).

Jēzus nomira pie krusta, uzņemdamies visas cilvēces grēku, tādēļ Viņš mums tagad piedāvā piedošanu, atzīšanu un patiesas attiecības ar Viņu.

Tu vari ielūgt Jēzu Kristu savā dzīvē jau šobrīd. Tu vari Viņam teikt: "Jēzu, paldies, ka Tu nomiri pie krusta manu grēku dēļ. Es Tevi lūdzu, piedod man un ienāc manā dzīvē. Paldies, ka Tu dāvini man šīs attiecības ar Tevi."

 Es tikko lūdzu, lai Jēzus ienāk manā dzīvē...
 Es domāju par to, ka varētu ieaicināt Jēzu savā dzīvē, lūdzu, paskaidrojiet vairāk...
 Man ir jautājums vai komentārs...