KatramStudentam.lv
Jautājumi par dzīvi un Dievu
Vai var uzticēties Bībelei?
Iepazīt Dievu

Vai var uzticēties Bībelei?

Kā nosaka vēsturiska avota autentiskumu? Kara vēsturnieks K. Sanders min trīs testus, kurus izmanto vēsturnieki un literatūras kritiķi.

R. un L. Raiti

"Kā izglītots cilvēks var ticēt Jaunajai Derībai (Bībelei)? Tā tika sarakstīta tik ilgu laiku pēc notikumiem, kas tajā atspoguļoti, ka tās vēsturiskā ticamība ir stipri apšaubāma."

Tas ir parasts universitātes studentu jautājums un ir pelnījis godīgu atbildi.

Kā nosaka vēsturiska avota autentiskumu? Kara vēsturnieks K. Sanders min trīs testus, kurus izmanto vēsturnieki un literatūras kritiķi.1 Tie ir: grāmatas iekšējais tests, ārējo apstākļu tests un bibliogrāfiskais tests. Īsumā apskatīsim, kādi ir šo testu rezultāti attiecībā uz Jauno Derību.

1. Iekšējais tests

Mūsu jautājums attiecas uz autoru uzticamību, kā to atklāj pats teksts. Ir ļoti svarīgi, vai tā ir vai nav aculiecinieka liecība. "Jaunās Derības" vēstījumus par Kristus dzīvi sarakstījuši notikumu aculiecinieki vai cilvēki, kas atstāsta aculiecinieku novēroto. Jānis rakstīja: "Ko mēs esam redzējuši un dzirdējuši (par Kristu), to mēs jums sludinām…"2 Pēteris apgalvoja, ka viņš un viņa biedri ir bijuši "Viņa varenības aculiecinieki."3 Lūka apgalvoja, ka viņa evaņģēlija pamatā ir savāktie aculiecinieku stāsti.4 Tiesas zālē aculiecinieka liecība ir visvērtīgākā un visticamākā.

Vēl iekšējā testā svarīga ir ziņojumu saskaņa. Ja divu autoru liecības ir pretrunīgas, tad apšaubīts tiek viena vai abu ziņojumu patiesums.

Daudzi ir apgalvojuši, ka "Jaunā Derība" ir pretrunīga. Lai apgāztu šādu apsūdzību, ir svarīgi saprast vārdu "pretējs". Vārdnīcā tas ir definēts kā "lieta, kas ir tā saistīta ar kādu citu, ka lai arī abas var būt nepatiesas, tomēr abas nevar būt patiesas." Tādejādi apgalvojums, ka "Pēteris un Jānis atrodas istabā" ir pretrunā apgalvojumam "Tikai Pēteris atrodas šajā istabā". Ne vienmēr vienas lietas izlaidums rada pretrunas.

Paturot to prātā, pārdomājiet dažas nepamatotas "Jaunās Derības" pretrunas. Daži cilvēki ir pamanījuši, ka Lūka piemin divus eņģeļus Jēzus kapā pēc Viņa augšāmcelšanās.5 Savukārt Matejs min "enģeli".6 Šo izteikumu novērojums ir pareizs, taču šo apgalvojumu kā savstarpēji pretrunīgu interpretācija nav precīza. Ja Matejs precīzi uzsvērtu, ka tur tajā laikā atradās tikai viens eņģelis, tad abi vēstījumi nesaskanētu. Tādi, kādi tie ir atrodami Bībelē, tie ir saskaņā viens ar otru.

Citi ir pamanījuši acīm redzamu atšķirību Jēzus dzimšanas aprakstos. Rakstot par Lūkas un Mateja Kristus dzimšanas vēstījumiem, vācu teologs Hanss Koncelmans saka: "Tie nesaskan katrā detaļā."7 Viņš pievērš uzmanību acīm redzamajām ģeogrāfiskajām atšķirībām.

Vienkāršs novērojums rāda, ka abi apraksti patiesi atšķiras viens no otra. Lūka raksta, ka Jāzeps un Marija savu ceļojumu sāka Nācaretē un devās uz Betlēmi (tautas skaitīšana un Jēzus piedzimšana notika Betlēmē). Pēc tam viņš raksta par ģimenes atgriešanos Nācaretē. (Lūkas evaņģēlijs 1:26, Lūkas evaņģēlijs 2:40) Mateja stāsts sākas, kad viņi abi atrodas Betlēmē (un tur piedzimst Jēzus), tad viņš apraksta to bēgšanu uz Ēģipti, lai paglābtos no ķēniņa Hēroda dusmām, un turpina ar stāstu par viņu došanos uz Nācareti pēc Hēroda nāves. (Mateja evaņģēlijs 2:1-23)

Pretrunīgs pret papildinošu

Vai tiešām šīs detaļas, kurām Konzelmans ir pievērsis uzmanību, ir pretrunīgas? Evaņģēliji nekad nav bijuši vispusīgi Kristus dzīves apraksti. Jebkuram biogrāfam nepieciešamības gadījumā vajag spēt atlasīt dzīves faktus. Vai Matejs nevarēja izvēlēties izlaist ceļojumu no Nācaretes uz Betlēmi, kur notika tautas skaitīšana, bet Lūka – bēgšanu uz Ēģipti? Ja tā, tad šie stāsti nevis ir pretrunīgi, bet gan viens otru papildina.8

Bieži vien šķiet, ka šādi kritiķi nespēj rūpīgi saskatīt Bībeles teksta saturu savu negatīvo iepriekšpieņēmumu un augstprātīgo spekulāciju dēļ. Varētu piekrist K.S. Luisa kritikai par šiem skeptiķiem: "Šie cilvēki grib likt man noticēt tam, ka viņi spēj izlasīt seno tekstu zemtekstu; pierādījums (tam, ka viņi nespēj) ir viņu acīm redzamā nespēja lasīt (kas jebkurā gadījumā ir diskusiju vērta) paša teksta rindas."9

Spriediet paši par pēdējo (grūtāko) nepamatotas nekonsekvences piemēru. Daudzi ir pamanījuši atšķirību starp sinoptiskajiem (Mateja, Marka, Lūkas evaņģēliji) vēstījumiem un Jāņa stāstu par Jēzus nāvi. Konkrēti problēma ir saistīta ar hronoloģiskajām attiecībām starp Jēzus krustā sišanu un jūdu Pashā svētku maltītes baudīšanu. Marks stāsta dažiem jūdiem, kas Pashā svētkus svin vakarā pirms krustā sišanas.10 Jānis, šķiet, norāda, ka Pashā svētku svinības notika pēc krustā sišanas.11

Kādā nesenā Dalasas Teoloģiskā semināra doktora Harolda Hohnera rakstā mīkla tiek atminēta.12 Citējot Mišnas un zinātnieku Straku Billerbaku, Hohners parāda, ka starp farizejiem un saduķejiem (divas tā laika reliģiskās partijas) nebija vienprātības par nedēļas dienu, kurā jāsvin Pashā svētki. Tā rezultātā farizeji Pashā svētkus svinēja dienu pirms to darīja saduķeji. Fakts, ka Matejs, Marks un Lūka izmantoja farizeju, bet Jānis – saduķeju kalendāru, šķiet ticams, kaut arī tas rada atšķirības viņu stāstījumos.

2. Ārējais tests

Šajā testā galvenais jautājums ir, vai citi vēsturiskie un arheoloģiskie materiāli apstiprina vai noliedz iekšējo liecību, ko sniedz paši dokumenti. Daži antīkās pasaules autori rakstīja par Jēzu kā par vēsturisku personu. Tādi bija Tacīts, Jozefs, Seitonijs Plīnijs Jaunākais.13 Izcilais arheologs sers Viljams Remzijs reiz uzskatīja, ka Lūkas raksti nebija vēsturiski pamatoti. Viņa paša turpmākie pētījumi Tuvo Austrumu arheoloģijā lika viņam mainīt savus uzskatus un secināt, ka "Lūka ir augstākās klases vēsturnieks."14

Cincinati Ebreju Teoloģijas semināra bijušais prezidents Nelsons Glueks, pēc tautības ebrejs un viens no labākajiem arheologiem, rakstīja: "Var pilnīgi droši apgalvot, ka neviens arheoloģiskais atklājums nav bijis pretrunā ar Bībeles izteikumiem."15

Arheoloģiskie pierādījumi

Pārdomājiet dažus arheoloģiskos atklājumus, kas apstiprina "Jaunās Derības" patiesumu. Vēstulē korintiešiem Pāvils piemin gaļas tirgu Korintā. Ir atklāts uzraksts, kas Senajā Korintā nozīmēja "gaļas tirgu".16 Lūka raksta par Artemisas templi Efezā un dumpi, kas sacēlās šīs pilsētas teātrī.17 Templis tika atrakts 1863. gadā un, to izmērot, tika atklāts, ka tas ir 160 x 340 pēdas liels.18 Divdesmitā gadsimta austriešu arheologi atraka teātri un atklāja, ka tajā bija vietas apmēram 25000 cilvēku.19

Marks raksta par aklu cilvēku, ko Jēzus dziedināja, aizejot no Jerikas.20 Lūka, acīmredzot, rakstot par šo pašu notikumu, min, ka tas notika tad, kad Jēzus tuvojās Jerikai.21 1907.-1909. gadā Ernesta Sellina (Vācu Orientāla sabiedrība) izdarītie izrakumi atklāja, ka Jēzus dzīves laikā bija pilsētas –"dvīņu māsas" – vecā jūdu pilsēta un romiešu pilsēta, kas atradās apmēram jūdzes attālumā viena no otras.22 Acīm redzami, ka Marks raksta par vienu, bet Lūka par otru pilsētu, un dziedināšana notika tad, kad Jēzus atradās starp abām pilsētām.

Viljams F. Olbraits, viens no pasaules vadošajiem Bībeles arheologiem, saka: "Mēs nešaubīgi varam apgalvot, ka vairs nav nopietna pamata domāt, ka kāda no "Jaunās Derības" grāmatām ir sarakstīta vēlāk par 80. g. pēc Kristus dzimšanas, t.i., divas paaudzes pirms 130.-150. g. pēc Kristus dzimšanas, ko min daudz radikālāki mūsdienu "Jaunās Derības" pētnieki."23

Tas ir satriecošs fakts, jo tas nozīmē, ka daži no Kristus pretiniekiem, kas dzīvoja, kad Viņš bija uz zemes, neapšaubāmi vēl bija dzīvi, kad tika rakstītas "Jaunās Derības" grāmatas. Viņu klātbūtne ir mudinājusi "Jaunās Derības" autorus veltīt īpašu uzmanību savu apgalvojumu pareizībai. Mēs varam droši ticēt, ka, ja vēstījumos tiktu ielaista kaut mazākā kļūda, tad Kristus oponenti (kuru bija daudz) ātri to būtu pamanījuši.

3. Bibliogrāfiskais tests

Šis pēdējais tests ir nepieciešams, jo mums nav senāko dokumentu manuskriptu oriģinālu. Jautājumam vajadzētu skanēt šādi: "Cik daudzas agrīnās šo dokumentu kopijas ir, un cik drīz pēc oriģināla tapšanas tās tika uzrakstītas?" A.T. Robertsons, viens no visaptverošākās "Jaunās Derības" grieķu valodas gramatikas autoriem, rakstīja: "… mums ir 13000 "Jaunās Derības" daļu manuskriptu kopiju."24 Daudzas no šīm kopijām ir uzrakstītas īsu laiku pēc oriģināla tapšanas (80-400 gadi).

"Jaunās Derības" dokumentus salīdzinot ar citiem antīkās pasaules rakstu darbiem agrīno kopiju skaita ziņā, kā arī (rašanās laika attiecībā pret) oriģinālu ziņā ir skaidri redzams, ka "Jaunā Derība" pārspēj visas citas grāmatas. (Piemēram, mums ir tikai 10 labas Cēzara sarakstītās grāmatas "Gallu karš" kopijas, kas ir uzrakstītas 1000 gadus pēc oriģināla tapšanas; septiņas Platona "Tetraloģijas", kopijas tapušas 1200 gadus pēc oriģināla. Līdzīgi rezultāti ir Tucitīta, Hērodota un citu autoru darbiem.)25

Jau mirušais Britu Muzeja direktors un galvenais bibliotekārs sers Frederiks Kenjons bija viens no seno manuskriptu uzticamības pārbaudes vadošajām autoritātēm. Viņš secināja: "Laika intervāls starp oriģinālo kompozīciju un senāko saglabājušos liecību kļūst tik mazs, ka to var uzskatīt par nenozīmīgu. Pēdējās šaubas par to, ka Svētie Raksti līdz mūsdienām ir nonākuši tādi, kādi tie bija sarakstīti, ir zudušas. Gan "Jaunās Derības" grāmatu autentiskumu, gan to vispārējo patiesumu var uzskatīt par pierādītu."26

Ja kāds secina, ka "Jaunās Derības" dokumenti ir vēsturiski uzticami, tad viņam vajadzētu nopietni pārdomāt vēsti, ko tie ietver. "Jaunās" un "Vecās Derības" vēsts ir vēsts par Jēzu Kristu. Viņš piedāvā mūžīgu un pārpilnu dzīvi katram, kas nolemj atbildēt Viņa aicinājumam: "Es esmu pasaules gaisma; kas seko man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma… un jūs atzīsiet patiesību un patiesība darīs jūs brīvus." (Jāņa evaņģēlijs 8:12, 8:32 )

 Es tikko lūdzu, lai Jēzus ienāk manā dzīvē...
 Es domāju par to, ka varētu ieaicināt Jēzu savā dzīvē, lūdzu, paskaidrojiet vairāk...
 Man ir jautājums vai komentārs...

Tekstā ievietotās norādes: (1) C. Saders, “Introduction to Research in English Literary History.” (1952) 143.lpp.; citēts John Montgomery, “History and Christianity.” (1965) 6.-9.lpp. (2) Bībele, Jāņa 1. vēstule 1:3 (3) Bībele, Pētera 2. vēstule 1:16 (4) Bībele, Lūkas evaņģēlijs 1:1-4 (5) Bībele, Lūkas evaņģēlijs 24:1-4 (6) Bībele, Mateja evaņģēlijs 28:1-8 (7) Hans Conzelman, “Jesus: The classic article from the RGG expanded and updated.” 26.-27.lpp. (8) Johston Cheney. “The Life of Christ in Stereo.” (1971) 6.-14., 243.lpp (9) Walter Hooper (ed.), “Christian Reflections” (William B. Eerdmans); citēts Josh McDowell, “More Evidence That Demands a Verdict.” (1975) 342.lpp. (10) Bībele, Marka evaņģēlijs 14:12 (11) Bībele, Jāņa evaņģēlijs 18:28 (12) Harold W. Hoehner, “Chronological Aspects of the Life of Christ, Part IV” (1974) 241.-264.lpp. (13) F.F. Bruce, “Jesus and Christian Origins Outside the New Testament.” (1974) 19.-41.lpp. (14) W.M. Ramsay, “The Beering of recent Discovery on the Trustwothiness of the New Testament” (1915); citēts F.F. Bruce “The New Testament Documents – Are They Realiable?” (1968) 91.lpp. (15) Nelson Glueck, “Rivers in the Desert; History of Neteg.” (1969); citēts Josh McDowell, “Evidence That Demands a Verdict.” (1972) 68.lpp. (16) F.F. Bruce, “Jesus and Christian Origins Outside the New Testament.” (1974) 200.lpp. (17) Bībele, Apustuļu darbi 19:27-29 (18) Joseph P. Free, “Archeology and Bible History.” (1951) 324.lpp. (19) Joseph P. Free, “Archeology and Bible History.” (1951) 324.lpp. (20) Bībele, Marka evaņģēlijs 10:46-52 (21) Bībele, Lūkas evaņģēlijs 18:35-43 (22) Joseph P. Free, “Archeology and Bible History.” (1951) 295.lpp. (23) William Albright, “Recent Discoveries of Biblical Lands.” (1955) 136.lpp.; citēts Josh McDowell, “More Evidence That Demands a Verdict.” (1975) 65.lpp. (24) A. Robertson, “Introduction to the textual Criticism of the New Testament.” (1925) 70.lpp.; citēts John Montgomery, “History and Christianity.” (1965) 6.lpp. (25) Josh McDowell, “More Evidence That Demands a Verdict.” (1975) 46.-58.lpp.; John Montgomery, “History and Christianity.” (1965) 6.lpp.; F.F. Bruce, “Jesus and Christian Origins Outside the New Testament.” (1974) 10.-20.lpp. (26) F.G. Kenyon, “The Bible and the Archeology.” (1940) 288.-289.lpp.; citēts John Montgomery, “History and Christianity.” (1965) 6.lpp.