Vai cilvēks var pārvarēt ļaunumu?

Pirmkārt, kas tad ir “ļaunums” un no kurienes tas rodas? Ja ar ļaunumu saprot tikai tādas smagas lietas kā karš, genocīds u.c., tad skaidrs, ka “viens cilvēks nav cīnītājs pret ļaunumu”. Ja ir aizdomas, ka kādas valsts prezidents dara ļaunu, tad uz jautājumu: “Ko es varu darīt, lai to apturētu?” atbilde ir: “Visticamāk neko” jeb kāds varētu sacīt: “Iznīcini visus, kuri dara ļaunu (saskaņā ar ļaunuma definīciju).” Taču vai arī tas nebūtu ļaunums?

Tātad, vispirms ir jāsaprot, cik liela ir šī problēma, un ka cilvēkiem ir šķietami NULLE izredžu uzvarēt ļaunumu. Ļaunums ir sastopams kā primitīvā, tā visattīstītākajā sabiedrībā. Vācija pirms 2. pasaules kara, iespējams, bija visizglītotākā valsts pasaulē. Zviedri kritizēja Ameriku par rasismu, bet tagad, kad viņu valsts ir pilna ar imigrantiem, izrādās, ka viņi ir tikpat lieli rasisti kā visi pārējie.

Tālāk ieteicams izlasīt Jauno Derību (Bībelē) un pajautāt: “Ja cilvēki vismaz censtos īstenot šīs ētikas normas, vai pasaule kļūtu labāka?” Atbilde ir skaidra: “Jā, tas padarītu dzīvi daudz labāku.”

Būtībā tā ir izvēle starp bezcerību un Dievu. Šķiet, ka vēsture citu iespēju nepiedāvā.

Bībelē atrodamā Pāvila vēstule romiešiem 1. un 2. nodaļa atklāj ļaunuma sakni… proti, Dieva neatzīšanu… Tagad varētu uzskaitīt, cik daudz ļauna ir darīts Dieva vārdā, un tā ir patiesība, – arī Jēzus vārdā tiek nodarīts ļaunums. Pāvils to saprastu, jo cita starpā viņš uzskata, ka pat reliģiozi cilvēki var būt ļauni, – pat tie, kuri daudz runā par Dievu un par ticību, patiesībā ar savu dzīvi Viņu noliedz.

Viss iepriekš minētais nozīmē, ka tad, ja vēlamies pārvarēt ļaunumu, mums ir jāizvērtē Dieva piedāvāto risinājumu.

Visbeidzot, domājot par ļaunumu, apsvērsim, vai tas nenāk no iekšienes. Un ja tā, vai tad nebūtu labi sākt ar to, kas mīt mūsu sirdī?

►	Man ir jautājums vai komentārs…
►	Kā iepazīt Dievu…